Esam ļoti laimīgi, ka varējām kopā ar daudziem no Jums nosvinēt RKLIC 40 gadu jubileju. Paldies visiem, kas ieradās, un visiem, kas piedalījās izsolē. Ar lielu prieku paziņojam, ka pasākums Centra atbalstam ienesa USD 25 000!
Edvīna Rūša atmiņas:
Es pats biju klāt 1983.g., 25. jūnījā (Jāņos), pirms 40 gadiem, kad atklāja Rietumkrasta Latviešu Izglītības Centru (RKLIC). Stavēju pie karoga kopā ar citiem jauniešiem, kuri katrs bija ziedojis vairāk par 400 brīvprātīgām darba stundām. Uzvilkām pirmo reizi Latvijas karogu RKLIC – un tikai Latvijas karogu, kas nāca no Miervalda Janšēvica tēva mājām. Tā bija pirmā reize kuru es atceros, kad Mežotnē vai Kursā nebija jāliek Latvijas karogs zem ASV karoga – jo mums beidzot bija sava vieta. Sava vieta vasaras vidusskolai “Kursa”, bērnu nometnei “Mežotne”, Jāņiem, vasaras atpūtai un citiem latviešu pasākumiem.
Lasi tālāk…
Tagad ir jauna paaudze izaugusi kas nezin šo brīnumaino stāstu, tāpēc gribu mazliet pastāstīt kā un kāpēc mēs nonācām pie tās dienas…
Kā bērns, un vēlāk jaunietis, kopā ar citiem Rietumkrasta draugiem, pavadīju katru vasaru Mežotnē vai Kursā. Biju pirmā absolventu klasē “K1” (1976.g.). Pēc absolvēšanas turpināju strādāt Kursā kā audzinātājs un skolotājs. Ļoti gribējās turpināt satikt iegūtos draugus un pavadīt vasaras kopā. Kursa un Mežotne tajā laikā notika atsevišķās īrētās nometnēs, kas piederēja Sietlas amerikāņu skolām. Mūs ļoti satrauca ziņas 1982.g., ka Kursas vietu (Red Barn Ranch, Auburn, WA) vairs nevarēs izmantot, un Kursa nenotika togad.
1982.g. Miriama Laukers – nekustāmo īpašumu pārdevēja – atklāja ka pie Šeltonas pilsētas viens lauksaimnieks bija spiests nodokļu dēļ pārdot vienu skaistu daļu savas zemes, kurā atrodas pat vesels ezers. Ļoti ātri, vairāki Rietumkrasta latviešu sabiedrības vadītāji dibināja RKLIC valdi, un sāka gudrot kā varētu nopirkt un izmantot šo zemi. Lai ātri savākt naudu, izgudroja ka vienā ezera pusē iezīmēs un pārdos nodalītos laukumus latviešiem kur būvēt privātas vasarnīcas – “Latviešu ciems”. Otrā ezera puse būs Kursai un Mežotnei. Bet, tur arī būs nauda vajadzīga uzbūvēt skolas telpas, mītnes, un ēdamzāli, jo uz šīs zemes nevienas ēkas nebija – tikai mežs. Vēlāk vēl izgudroja pārdot vienu zemes daļu kur bija zirgu lauks, vistālak no ezera, un arī pārdot kokus/baļkus, kas bija jāiztīra no meža kur vajadzēja ēkas vai ceļus būvēt. 1982.g. beigās zemi izdevās nopirkt un sākās būvdarbu plānošana.
Projekta plans bija ļoti agresīvs. Būvdarbi sākās 1983.g. janvārī. Mērķis bija uzbūvēt mītnes, ēdamzāli un peldbaseinu 5 mēnešu laikā(!), lai Kursa varētu sākt atkal darboties jūnijā. Bija jāsāk no “nulles”. Nebija elektrības, nebija ūdens, nebija telefons, nebija darbinieku. Aicināja brīvprātīgos nākt talkā. Visbiežāk nāca jaunieši kuriem Kursa un Mežotne bija tuvu pie sirds, bet viņiem (mums) nebija daudz pieredzes vai zināšanas par būvdarbiem. Bet mums bija spēcīgi vadītāji! Būvdarbus vadīja meistars Kārlis Rīdzenieks (arī būvēja latviešu namu Sietlā). Valdis Ronis bija arhitekts, un Džerijs (Jerry) Nicholsons bija darbu grupas vadītājs (“foreman”). Viņi trīs dzīvoja uz vietas no janvāra līdz jūnījam. Nedēļas nogalēs regulāri atbraucām un strādājām mēs abi ar Artūru (Rūši), Galiņu brāļi Pēteris, Edgars, un Māris, Valdis Grauds, Rauda brāļi Ēriks, Sigurds un Gunārs. Bieži arī atbrauca nogalēs strādāt Šelija un Marita Janšēvicas, un Rita Rīdzeniece. Lija ļoti daudz lietus, un strādājām dubļos. Sējām dzelžus pamatos, lējām cementu, būvējām sienas, rakām grāvjus ūdens vadiem, cēlām jumtus, u.t.t. Arī nāca citi latviešu būvdarbu meistari palīgā. Marģers Sekste ar traktoru nolīdzināja visu zemi. Ojārs Grava ievilka elektrības vadus ēkās, Imants Stapars uzmūrēja peldbaseina mājas sienas un baseina malas (vēlāk arī baļķu mājas kamīnu). Vīgo Rauda ražoja un ielika visas gultas mītnēs. Zariņu ģimene no Portlandes strādāja caur naktīm tieši pirms atklāšanas lai mītnēs izlietnes, dušas un visas labierīcības darbotos.
Jūnija sākumā sākām zaudēt cerību ka viss būs gatavs laikā, bet maijā un jūnijā nāca klāt vēl daudzi citi strādāt…jauni un veci, un mums paveicās. Ļoti daudz brīvprātīgie ziedoja ļoti daudz darba stundu. Visus vārdus nevaru noskaitīt – notiekti aizmirsīšu kādu pieminēt.
Man ļoti žēl, ka no mūsu nedēļas nogales jauniešu darbu grupas jau daži aizgājuši mūžībā un nepiedzīvoja šo jubileju: Pēteris Galiņš, Edgars Galiņš, un nesen Džerijs Nicholsons.
Man reizē arī liels prieks, ka jau divas paaudzes jaunieši ir iemīlējuši Izglītības Centru, un turpina tik pat rūpīgi strādāt lai viņu kopt, uzlabot un sargāt.
Milzīgi lielu PALDIES visiem kas toreiz un pa šiem 40 gadiem ir strādājuši ar savām rokām lai izveidotu Rietumkrasta Latviešu Izglītības Centru tādu kā mēs to šodien pazīstam!
– Edvīns Rūsis: